Nē, nē stāsts nav par brillēm, bet gan par to kā un kāpēc nonācu Zīlē, un kāpēc man šeit tik ļoti patīk .
 

Viss sākās jau gatavojoties pēdējiem Dziesmu un Deju svētkiem, kad vēl dejoju citā kolektīvā un cītīgi gatavojāmies skatēm. Mana kolektīva vadītāja bija žūrijā uzveduma ”No sirsniņas sirsniņai” skatēs un, pēc visu kolektīvu noskatīšanās, viņa teica tā: „Ir tikai viens kolektīvs, kurš Purviņa programmu var nodejot tā kā to vajadzētu, un tā ir Ķekavas „Zīle”. Hops un šis teikums jau nosēdās manā prātā, jo jau tad zināju, ka tā ir mana pēdējā sezona A grupas kolektīvā, bet dejot tak gribēsies vēl visu dzīvi. Un tad liktenis piespēlēja Ķīpsalā „Palaist puķīti pa dambi” roku rokā ar Zīles dejotājiem. Aizveru acis un redzu Dačuka supersmaidu, kas nešaubīgi lika domāt, ka arī viss pārējais kolektīvs ir tik pat pozitīvs un mīlīgs . Pēc tam gan vajadzēja paiet vēl veselam gadam, lai saņemtu dūšu un atvērtu durvis uz „Zīli”.
 

Bet nu par pašu „Zīli”. Vasaras beigās sadabūju Vitas telefonu un zvanīju, atsaucās traki optimistiska balstiņa, kas teica, ka nav svarīgi ir vai nav dejots, lai tik septembrī nāku šurp, gaidīts ir ikviens. Kolektīvs esot tāds vienkāršs, nu kā jau laukos . Neskatoties uz to, pirmajā reizē sirds kāpa pa muti laukā no uztraukuma, kā būs, vai kāds ar mani draudzēsies, vai vispār tikšu kādā dejā un vēl visādi nu jau šķiet muļķīgi jautājumi. Visi uztraukumi beidzās jau pirmajā mēģinājumā, man tāāāā patika un patīk joprojām .

Jautāsiet kāpēc?
Man ļoti patīk Zīles optimisms un enerģija, viss notiek kaut kā tik viegli, gan mēģinājumi, gan koncerti. Visi ir draugi un varu likt roku uz sirds, ka šķiet draudzīgāku kolektīvu neesmu redzējusi, vismaz man tagad ir aptuveni 30 jauni draugi, kas ļoti labi dejo. Dejotprasme bija otrs lielākais pārsteigums pēc draudzīguma. Vajag dubultās nogriezt – mierīgi, 15 meitenes aizvirpuļo acis nepamirkšķinot, bet puiši pārsteidz ar savu attieksmi pret deju un gandrīz visi mierīgi varētu izgriezt pogas arī staltajiem Rīgas kolektīvu dejotājiem. Vēl mani aizrauj tas, cik nesavtīgi dejotāji ziedo savu laiku un enerģiju kolektīva labā, restaurē tautastērpus, organizē vienkārši lieliskus pasākumus un realizē šķiet neiespējamas lietas. Tas tiešām iedvesmo un arī pašai gribas dot, lai būtu sajūta, ka „Zīle” tiešām ir mana. Un galu galā, kaut arī šeit esmu tikai pusi sezonas, jau esmu piepildījusi 10 gadus lolotu sapni - uzvilkusi Bārtas tautastērpu, tāpēc vien jau mīlu „Zīli” . Vēl noteikti gribu pieminēt pašus dejotājus, visi vienkārši, nesamāksloti un mīļi, var redzēt, ka „Zīle” lielākajai daļai ir kā otrās mājas un iespēja pabīdīt malā ikdienas rūpes un dzīvot tikai dejai. Tā tikai turpināt, jo deja tiešām ir spēks un tandēmā ar „Zīli” izturīga kā ozols. Ļoti, ļoti ceru, ka „ Zīle” kļūs par manu kolektīvu ilgtermiņā, jo vārds ZĪLE vien jau ar mani ir kopā visu mūžu, kopš piedzimu 10.aprīlī - „Zīles” vārdadienā! ..

Līga Greiere