Skip to main content

Zīles vasara. 3.daļa – Gruzija, kas nepārsteidz

Zīles vasara noslēdzās ar braucienu uz Gruziju. Atgriežoties, jāsaka, kā ir – tā mūs pilnīgi nepārsteidza. Sajūsmas pilnās atsauksmes par šo valsti, kas no latviešu ceļotājiem dzirdētas ne mazums, attaisnojās pilnībā – lieliska valsts, kuru tādu padara lieliski cilvēki, fantastiska daba, garda virtuve un dzira, kā arī spilgtā saulīte.

GRUZIJA – SENS ZĪLES SAPNIS

Pēc pagājušās vasaras brauciena uz Latvijas dienām Slovākijā atgriezāmies ar vienu secinājumu – ja braukt uz ārzemēm, tad tikai uz kādu nopietnāku festivālu. 2016.gada vasaras ceļojums bija lielisks, ar vienu izņēmumu – dejojām gana mazās vietās bez saskarsmes ar citu valstu “pulciņiem”. Šī apņēmība bija akmenī cirsta, kuru varēja mainīt tikai kāds izcils galamērķis. Tāds kā Gruzija. Uz Gruziju, patiesībā, bijām gatavi doties pat tāpat vien. Uz šo valsti Zīle jau vairākus gadus bija metusi savus skatienus. Galu galā, bijām nobrieduši šo mērķi iekarot 2017.gada vasarā.
Pirmais nolūkotais festivāls Tbilisi Brīvdabas muzejā no mūsu plāniem tika izsvītrots, kad tā rīkotāji pat pavasara otrajā pusē īsti nespēja pateikt, kuros datumos festivāls norisināsies (pie gruzīnu liberālās attieksmes pret laiku, termiņiem u.t.t. gan nākas pierast gribot negribot), tad nu izvēles palika divas – vai nu piedalīties festivālā – konkursā Gruzijas kūrortpilsētā Batumi, vai festivālā Gruzijas laukos, kas tiek rīkots pirmo reizi. It kā jau izvēlei būtu loģiski jākrīt uz pirmo variantu, tomēr, labi pārdomājot iespējas, izvēlējāmies par labu laiskākai Gruzijas baudīšanai, nevis piecas dienas no vietas tikt aizņemtiem deju mēģinājumos un koncertos. Jā, Gruziju nevar izbaudīt garāmskrienot. Tiesa, kad mūsu Gruzijā dzīvojošie draugi uzzināja, ka plānojam braukt uz Račas reģionu (tas atrodas pa ceļam starp Tbilisi un labāk zināmo kalnu reģionu Svanetiju), viņi neslēpa pārsteigumu, ka dodamies tieši turp, jo Račā parasti nekas nenotiekot un tā esot tāda kārtīga Gruzijas nomale (“ģerevņa” bija vārds, ko viņi lietoja). Tomēr, kā atklājās vēlāk, šī bija lieliska starta vieta Gruzijas iepazīšanai un iemīlēšanai.

ĶEKAVAS VĒSTNIECĪBA GRUZIJAS KALNU “ĢEREVŅĀ”

Festivāla programma nebija pārlieku piesātināta; bija gana laiks nesteidzīgai atpūtai un tuvākās apkārtnes iepazīšanai, bet koncerti bija vien 2arpus 4 dienu laikā. Tātad – gan izdejojāmies un vietējos iepriecinājām, gan atpūtāmies un ko jaunu ieraudzījām. Mūsu apmešanās vieta bija pilsētele Ambrolauri, kuras galvenais (un vienīgais?) tūrisma objekts bija milzu vīna pudeles statuja krustcelē, pilsētiņas centrā. Šķiet, dažās dienās festivāla “Perkhuli” dalībnieki no Latvijas, Igaunijas un Izraēlas krietni sasildīja vietējo ekonomiku, jo prombraucot veikali bija krietni vien tukšāki, bet cenas jau krietni vien augstākas nekā brīdī, kad ieradāmies tur.

Zīlei pilsētā bija atvēlēta atsevišķa divstāvu māja ar dārzu, kas kļuva par īstenu Latvijas un Ķekavas mazo vēstniecību uz visu festivāla laiku.

Katrā ziņā, fakts, ka bijām ieradušies “ģerevņā” nozīmēja vien to, ka bijām no sirds gaidīti un atbalstīti. Ambrolaurī šādu viesu pieplūdumu, pie tam vēl nacionālajos tērpos, iepriekš nebija izbaudījusi. Pat festivāla ģenerālmēģinājums, kas (mēģinājuma tērpos) norisinājās augstu kalnos, blakus mazītiņam ciematiņam, pulcēja ļaudis no visas tuvākās apkārtnes, bet koncerti Ambrolauri un Oni pilsētu centrā pievilināja vēl lielāku ļaužu skaitu.

Brīvdienās starp koncertu dienām braucām pašu izzondētās un saorganizētās ekskursijās, aplūkojot gan Katskhi (viena mūka klosteri uz 45 metrus augstas mini klints, kur sievietēm aizliegts kāju spert, jo dzīvo viņš tur, lai tālāk no grēcīgiem vilinājumiem būtu). Tāpat paviesojāmies Siguldas sadraudzības pilsētā Čiaturā, kas apbūra ar sirreāliem kontrastiem – te brīnišķīgā kalnu ainavā noplukušas pacēlās pussagruvušas deviņstāvenes, bet gaisa tramvaju līnijas te vienuviet vairāk nekā jebkurā citā pasaules vietā. Līdz restorānam “Sigulda” šoreiz gan netikām, tomēr ar tramvajiņiem pabraucām un ekskursiju izbaudījām. Pēcāk uzzinājām, ka tādu kā mēs, – kuri vēlas ieraudzīt ko vairāk par klasiskajiem tūrisma maršrutiem,  pēdējā laikā ir arvien vairāk un dod cerības, ka šī pilsētiņa varētu piedzīvot otro atdzimšanu. Mēs no tiesas tā ceram. Ir vērts!

Katrā ziņā Račas reģions, – šī “ģerevņa” –  mums dikti patika. Skati vien ir ko vērti, bet mūsu saimnieki apliecināja, ka gruzīnu viesmīlība nav nekāds izdomājums. Tas viss tika nostiprināts ar greznu torti, kuru mūsu gaviļniecei Mārai (kas braucienā ieguva iesauku Nino) izcepa un dāvāja īstā Nino – mūsu jaukā saimniecīte. Savukārt,  festivāla galvenais rīkotājs – Tamaza kungs, izdzirdējis, ka, iedvesmojoties no DK Pērkons lieliskajām atsauksmēm, esam nolēmuši doties raftingā pa vareno Rioni upi, pamatīgi sanervozējās – šajā nedēļā viņam neesot svarīgāka uzdevuma par mūsu drošības un veselības nosargāšanu. Taču šīs bažas bija liekas, – atdevām sevi profesionālo raftinga meistaru Rafting in Kutaisi rokās un nenožēlojam to ne mirkli. Šis bija lielisks brauciens. Un iepriekšējā dienā nolijušais lietus to padarīja tikai vēl aizraujošāku!

GRUZIJAS KALNU CEĻI UN ZĪLES IZTURĪBA

Ātri paskrēja laiks Račā un jau bija jādodas ceļā. Taču, nevis mājupceļā, bet tālākā Gruzijas izpētē.

Praktisks padoms: ja tavā plānotajā maršrutā paredzami kalnaināki apvidi, uz Google Maps prognozētajiem ceļā pavadītajiem laikiem gan nepaļaujies. Visdrīzāk būs krietni ilgāk. Tā arī sanāca mums – no ieplānotajiem diviem kanjoniem, diviem alu kompleksiem un vēl ūdenskrituma aplūkošanas, paguvām pabūt vien Martvilli Kanjonā un Prometeja alās. Bet, šoreiz uzsvars nav uz vārdu “vien” – abas vietas izrādījās burvīgas un iespaidīgas vienlaikus.

Tālāk jau nakts hosteļos Kutaisī (kā arī naksnīga pastaiga pa pilsētu un tās panorāmas baudīšana no kalnā esošās Bagrati katedrāles dārza) un priekšā loģistiski smagākā diena visa brauciena laikā.

Mūsu oriģinālais plāns paredzēja pārbraucienu Kutaisī – Tbilisī, ar nelielu līkumu, lai apmeklētu vietu, kur iegūst Latvijā labi pazīstamo minerālūdeni Borjomi. Tomēr Dāvids, kurš, izbraucot no Ambrolauri līdz pat ceļojuma beigām kļuva par Zīles pavadoni un staigājošo  enciklopēdiju,  par šo plānu tik pavīpsnāja, sakot, ka Borjomi tiešām nav ko redzēt. Ja gribas līkumu, tad tas jātaisot krietni lielāks, un jābrauc tālāk uz dienvidiem, līdz pat pašai Gruzijas-Turcijas robežai. Pa ceļam gan senas pilis un baznīcas, gan daba pilnīgi citāda nekā izbaudīta Račā. Zinot, ka tas prasītu daudz vairāk stundu ceļā, Dāvids šo plānu, acīmredzot,  izmeta kā tādu izaicinājumu Zīlei un bija pārsteigts, ka dejotāji bija gatavi uz to parakstīties. Latvijā gan tas laikam nevienam nebūtu pārsteigums, – dejotāji ir traka un ļoti izturīga tauta. Tā nu metām daudzu stundu līkumu un devāmies uz Vardziju – pilsētu astoņos stāvos, kas izcirsta klintī un kurā arī šobrīd vēl mīt neliela mūku komūna. Varens skats, varena vieta! Noteikti vēl viena vieta, kuru apmeklēt tiem, kas Gruzijas tūrisma svēto trīsvienību “Tbilisī-Batumi-Kazbeks” jau izbaudījuši.

TŪRISTU KLASIKA GALVASPILSĒTĀ TBILISI

Ap septiņiem rītā izbraukuši no Kutaisī, pusnaktij tuvojoties, beidzot ieradāmies Tbilisī.  Laiks iekārtoties Dāvida ģimenes nesen izveidotajā hostelī pilsētas centrā un doties pie miega. Jā, tā tas būtu normālā ceļojumā ar “normāliem” ceļa biedriem. Taču, ne ar dejotājiem. Daļa nolemj, ka, ja jau reiz beidzot esam galvaspilsētā, tad jāķer katra iespēja to izbaudīt. Citiem bija pavisam konkrēts mērķis – pēc nedēļu ilgas tradicionālās gruzīnu virtuves baudīšanas gribējās jebko citu – picu, suši, makaronus, burgerus, fahitas vai vienkārši alu. Ne tāpēc, ka gruzīnu virtuve un vīns būtu slikti. Nebūt nē (tas viss ir izcils), taču, kā zināms, no vienveidīgas pārtikas vēders sāk sāpēt 😉
Tā nu,  izmetuši līkumu pa naksnīgo pilsētu, daži vakariņas izbaudīja divos naktī. Un kāpēc gan nē – pēc ekstra garās dienas, nākošajā dienā varēsim celties vēlāk. Mums priekšā klasisks tūristu izbrauciens pa Tbilisī apkārtni.

Kārtīgi izgulējušies, esam gatavi doties ceļā. Top Gruzijas galvenie selfiji pie Džvaras klostera, ar divu upju saplūšanas fonu; nu jau kā pieredzējuši klinšu pilsētu eksperti apciemojam vēl vienu klintīs cirstu apmetni Uplistsikhe, kā arī, garām braucot, blakus esošajā Gori piestājam pie šīs pilsētas slavenākā dēla – Staļina – memoriālās mājas un muzeja. Dzimis viņš knapā būdiņā, taču nu tam blakus slejas gana liels muzejs un pat Staļina izmantots vilciena vagons.
Mūs ar gruzīniem saista kopīga vēsture, vienā virzienā veltītas dusmas un daudz kas cits. Tomēr, šis ir izņēmums. Kā mūs brīdina ceļvedis Dāvids, šeit vari arī pa degunu no vietējiem dabūt, ja zākāsies par Staļinu. Ilgi te ne paliekam. Uztankojamies ar izlejamo vīnu un minerālūdeni un varam doties atpakaļ Tbilisi virzienā. Vēl tik piestājam Gruzijas bijušajā galvaspilsētā Mchetā (kur, protams, kārtējā, gadsimtiem senā baznīca, kas iekļauta UNESCO vēstures mantojuma sarakstā) un esam atpakaļ mājvietā.

Tumsai iestājoties un karstumam pierimstot, Dāvids ir gatavs mūs vest ceļojumā pa Tbilisi. Nevis ekskursijā, bet tieši ceļojumā, kuru pavada stāsti par ikdienas ainiņām, un godīgas atklāsmes par pilsētas redzamo un neredzamo seju. Katrā ziņā, mums ar pavadoni ir paveicies, jo stāstu, jokainu atgadījumu un joku plēšana turpinās vēl ilgi pēc trīs stundu pastaigas beigām.

Praktisks padoms: ja esi Tbilisi, noteikti izmanto gaisa tramvajiņu un uzbrauc pilsētas kalnainās daļas augšā – no šejienes paveras lieliskas ainavas!

GRUZIJAS SLAVENĀKAIS VĪNA REĢIONS UN LATVIEŠU VILLA

Priekšpēdējā dienā mūsu plānos – Kahetija – vieta, kas slavena ar savām vīnogām un vīniem, kā arī mūsu atzinību jau izpelnījušamies arbūziem!

Pēc iepriekšējās nakts vakarēšanas ne visi ir spirgtuma paraugs, taču apkampt Gruzijā lielāko koku, kas atrodas Kahetijas reģiona galvaspilsētā –  Telavi pilsētā, sadūšojas visi. Un sunī daži no mums saskata radniecīgu dvēseli.

 

Kārtējo baznīcu šoreiz izvēlamies izlaist, tā vietā piestājam nopeldēties Ilia ezerā, apēst arbūzu un atgūt spēku. Galu galā, tālāk ciemojamies vīna darītavā “Kidzmarauli Coorperation, kur ne tikai redzam kā vīns tiek gatavots, bet arī izbaudām degustāciju. Enerģijas nevar būt par daudz! 😉 Tad ceļš mūs ved tālāk uz Gruzijas mīlestības galvaspilsētu – pamatīgu atjaunošanu piedzīvojušo Signahi ciematu, kurā laulības reģistrēšana iespējama 24h diennaktī.

Šīs dienas noslēgums un patiesībā – visa ceļojuma aktīvās fāzes noslēgums paredzēts īpašs. Piestājam turpat netālu no Signahi esošajā Anagas ciemā, kur lepnākā māja pieder latviešiem. Ineta un Valdis Kursieši ciema lepnākajam graustam pirms vairākiem gadiem atdevuši tā iepriekšējo godību un ierīkojuši te fantastisku miera ostu “Villa Kursa”, kurā uz mirkli ļauts piestāt arī mums. Tad nu mums ir dažas stundas nekā nedarīšanai luksusa apstākļos. Kāds šūpuļtīklā bauda vīnu un vīnogas, cits plūc nogatavojušās vīģes pa taisno no koka, vēl kāds laiski tērzē izlaidies saules krēslos, kamēr puiši nolemj nodoties azartiskai futbola spēlei. Katrs atpūšas kā vēlas. Atpūšas un izbauda skatu uz pie kājām esošo Alazani ieleju.

Vēlu vakarā atgriežamies Tbilisi, lai ātri nomazgājušies, izietu ielās un noskaidrotu kāda ir galvaspilsēta sestdienas naktī.

Vēl tikai svētdiena, kad suvenīru iegādes un brīvais laiks, un jau naktī dodamies mājupceļā. Svētdienas agrā jo agrā rītā Stambulas lidostā, gaidot lidojumu uz Rīgu, notiek diplomu izdalīšana (par dalību Perkhuli festivālā) un Zīlē tradicionālā “slepeno draudziņu” atklāšana, kas sagādā ne mazums pārsteigumu, mēģinot uzminēt, kurš tad īsti bijis tas, kurš visa brauciena laikā, ik pa brīdim tev sagādājis dažādus jaukus pārsteigumus.

Pēc brīža jau nolaižamies Rīgā. Ceļojums uz Gruziju bijis spilgtu iespaidu, jaunu iepazīšanos un smieklu pārpilns. Tas radījis arī neformālo TDA “Zīlvari” – tik ļoti sadraudzējāmies ar mūsu ceļabiedriem no TDA Katvari – Lieni, Jāni un Martu.

Zīles vasara ir izdevusies. Sākot ar braucienu uz Igauniju, ZīleFest’17 un nu – Gruziju – Zīlei šī vasara nudien nav bijusi garlaicīga!

P.S. Lai labāk saprastu brauciena ģeogrāfiju, pievienojam arī mūsu ceļojuma karti. Varbūt kāds vēlas doties mūsu pēdās!

https://drive.google.com/open?id=1TvGpt_8mtqYci7ZMQURIoCc2G74&usp=sharing

 

Teksts: Dīvs
Foto: Indulis, Andra, Gvido, Daiga, Marta

Lasi Zīles vasaras 1.daļu – Zīle brauc uz Igauniju 

Lasi Zīles vasaras 2.daļu – Saulains un “starptautisks” zvērīgais ZīleFest

One thought to “Zīles vasara. 3.daļa – Gruzija, kas nepārsteidz”

Komentāri

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.